— Mums vajag jaunus ratiņus. Krišjānis jau ir izaudzis no vecajiem, — Laine teica vīram Mārim. Viņš uzklausīja sievu un pamāja ar galvu
— Jā, es jau esmu noskatījis vairākus variantus. Atsūtīšu tev saites, paskatīsies. Bet ko darīsim ar vecajiem?
— Domāju, ka ieliksim pārdošanas sludinājumu. Uzliksim zemu cenu, stāvoklis tiem ir labs, paņems.
— Lieliska ideja. Tajā pašā laikā varbūt pārdosim drēbes un visu, kas dēlam pēc vecuma vairs neder? Lietu ir daudz, gribu atslogot skapjus.
— Labi, es pārskatīšu viņa drēbes, rotaļlietas. Sagatavošu visu. Protams, pārdot es laikam negribētu, tomēr mēs aktīvi lietojām, valkājām… var atdot tāpat. Noteikti ir cilvēki, kuri ar prieku paņems. Lai nav jaunas lietas, tomēr par brīvu.
Laulātie apsprieda šo ideju un nolēma, ka tā arī darīs. Laine sakārtoja skapjus, izveidojot vairākas somas ar lietām, bet Māris izveidoja sludinājumu un to publicēja. Cenu par ratiņiem nolēma likt simbolisku, bet par drēbēm un rotaļlietām — pavisam smieklīgu.
“Atdosim labās rokās par šokolādi,” ierakstīja Māris un sāka gaidīt zvanu. Nolēma, ka atdos pirmajam, kurš paprasīs. Nedomās un neizvēlēsies.
— Kas tās jums par paunām? — Ausma atslēdza durvis ar savu atslēgu un gandrīz paklupa. — Kaut kur grasāties braukt? Un kāpēc es neko nezinu?
— Čau, mammu. Tās ir bērnu lietas trūcīgajiem, — Māris paskaidroja mātei.
— Ko, tas viss jums pašiem nav vajadzīgs? — Ausma ielīda somā ar pārbaudi. — Tā… Krišjāņa mīļākais grabulis… to nedrīkst atdot. Un šito kur? Mana dāvana mazdēlam uz viena gada jubileju?! Kā jūs varējāt?
Ausma izvilka plīša lāci un piespieda sev klāt, it kā tā būtu viņas rotaļlieta.
— Kā nav kauna? Un vai daudz jūs vēl esat salikuši to, ko es tik rūpīgi izvēlējos mazdēlam? — vīramāte samiedza acis.
— Nē, Ausmas tante. Tur vairs nekā tāda nav. Prātā nenāk, kā tas lācis tur nokļuva, tas ir gadījums, atvainojiet. Mēs to, protams, paturēsim un nevienam neatdosim, — Laine apliecināja. Viņa negribēja sarūgtināt vīramāti, bet šie “putekļu krājēji”, kā viņa sauca plīša rotaļlietas, bija pamatīgi apnikuši. Turklāt Krišjānim tās nepatika. Tāpēc Laine nosprieda, ka tiks no tām vaļā vēlāk, kad Ausma būs aizmirsusi par šo incidentu.
— Tātad nolēmāt izdalīt nevajadzīgo? — vīramāte aizdomājās.
— Jā. Krišjānim jāpērk jaunas lietas, kā vecās aizņem pārāk daudz vietas.
— Labs darbs… Bet kam atdosiet?
— Kurš pirmais piezvanīs pēc sludinājuma, — paskaidroja Laine.
— Re nu, izdomājuši… svešiem cilvēkiem atdot tik daudz labuma. Labāk būtu radus atcerējušies. Re, Signei trešais bērns piedzima. Naudas nepietiek, dzīvo pieticīgi… lūk, viņiem vajag palīdzēt, nevis svešiniekiem.
— Vispār jau mums vienalga, kam atdot. Es vienkārši neiedomājos par Signi. Mēs ar viņu nekomunicējam, — Māris taisnojās.
— Bet vajadzētu komunicēt. Jūsu paaudze ir nepareiza: no radiem tik turēties tālāk. Ne svētkos apsveikt, ne ciemos uzaicināt. Lūk, mēs, pieaugušie, draudzējamies, atbalstām viens otru… Bet jums kas? Kurš jums sniegs palīdzīgu roku, ja kaut kas notiks?
— Nu, noteikti ne Signe, — Māris nošņāca. — Viņai ir nejauks raksturs, mēs ar viņu pat bērnībā nesatika.
— Bērnība ir viens, bet pieaugušo dzīve — kas cits. Es tūlīt piezvanīšu Mirdzai un pateikšu, ka mums ir lietas, lai brauc pakaļ, — iniciatīvu uzņēmās vīramāte.
Māris paskatījās uz Laini. Viņa paraustīja plecus: viņai bija vienalga.
— Mums pašiem labāk, ja atbrauks un paņems. Mazāk klapatu.
Tā arī nolēma. Bet Mirdza nevarēja precīzi pateikt, ko viņas meitai vajag.
— Piezvani Signei pati, es neko nezinu… — Mirdza atbildēja.
Ausma ilgi pļāpāja ar savu radinieci, tāpēc brāļameitai zvanīt vairs negribējās. Tāpēc viņa šo uzdevumu pārlika uz dēlu.
— Re, kur viņas numurs, zvani, sarunājiet.
Mārim nācās pašam nodarboties ar šo jautājumu. Signe uz palīdzības piedāvājumu reaģēja diezgan dīvaini.
— Un kas tie par ratiņiem? Labi?
— Jā. Mēs tos lietojām neilgi.
— Kā tas jāsaprot? Jūs piedāvājat lietotus?
— Nu jā…
— Es domāju — jaunus.
— Jaunu mums nav. Nu, tad kā būs, tev vajag? Ja nē, tad mēs atdosim citiem, — Mārim negribējās ilgi sarunāties ar Signi.
— Atved, apskatīšos, — nožāvājusies viņa atbildēja.
— Labāk tu pati atbrauc…
— Tev sirdsapziņa ir, man ir trīs bērni. Kur es braukšu?
Māris gribēja atbildēt, ka viņam nav vaļas, bet māte iejaucās sarunā, saprotot, par ko ir runa.
— Signīt, Māris atvedīs. Te ir daudz lietu, tāpat tu viena nevarēsi aizvest. Bet Māris ar Laini palīdzēs.
— Paldies, Ausmas tante, — atkal nožāvājusies, atbildēja Signe. — Īsāk sakot, gaidu. Es šovakar esmu mājās, bet rīt varu no 14 līdz 17… — viņa noskaitīja brīvo laiku, iedzenot Māri strupceļā. Viņš strādāja, un Signes grafiks nekādi nesakrita ar viņa grafiku.
— Nu, vai sarunājāt? — māte ziņkārīgi vaicāja.
— Pagaidām nē.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka es strādāju, — Māris paskaidroja.
— Nu tad brauciet tūlīt pat. Es ar Krišjāni pasēdēšu, — teica Ausma.
Mārim īsti negribējās tērēt brīvdienu braucieniem pie radinieces, bet Laine, būdama bērna kopšanas atvaļinājumā, nosprieda, ka pat šāda izklaide būs labāka nekā sēdēšana mājās ar vīramāti un tukšas sarunas.
— Ātri aizvedīsim ratiņus, bet pēc tam aiziesim uz kino, — viņa pamirkšķināja vīram. Māris piekrita.
Viņi sakrāva lietas un devās uz norādīto adresi. Izrādījās, ka radiniece dzīvo pilsētas nomalē, ceļš tikai vienā virzienā prasīja pusotru stundu, turklāt pat ar navigatoru laulātie apmaldījās un gandrīz iestrēga sniegā.
— Nu i pagalms… šeit, šķiet, vispār kopš ziemas sākuma neviens nav tīrījis ceļu… — Laine nomurmināja.
— Tieši tā.
— Vajag piezvanīt, lai iznāk ārā. Palīdz ar somām. Citādi mēs visu vienā reizē neaizstiepsim.
Māris uzzvanīja māsīcai.
— Es tagad nevaru iznākt. Bērnus nav kam atstāt, — teica Signe.
— Bet vīrs?
— Viņš skatās futbolu.
— Un kas par to?
— Tādos brīžos viņu nedrīkst aiztikt. Viņš man jūsu ratiņus uz galvas uzmauks, ja es iepīkstēšos, ka viņam no dīvāna jāpieceļas. Nu, jūs varat pagaidīt minūtes trīsdesmit, četrdesmit… es tieši bērnus nolikšu gulēt, un viņam beigsies futbols.
Māris nolēma neteikt sievai to, ko viņam teica Signe. Viņš arī pats nebija priecīgs, ka bija pakļāvies mātes rīkojumam. Signe nebija mainījusies, viņa palika tikpat bezjēdzīga un neaudzināta. Taču braukt atpakaļ ar lietām bija vēl muļķīgāk nekā gaidīt, kamēr Signes vīrs noskatīsies futbolu. Tāpēc Māris uzkrāva sev ratiņus, maisus un stiepa visu šo labumu uz piekto stāvu. Lifta mājā nebija.
— Nu, aiziet, nes iekšā, — teica Signe, atverot durvis. — Te liec. A kas tas ir?
— Lietas. Visādas rāpulīši, cepurītes… tas, ko vajag mazuļiem. Mamma teica, ka jums ar naudu ir problēmas…
— Un ko tad? Pēc jūsu domām, mums pēc jums, “karaliskajām personām”, pamperi jāvalkā? — viņa neapmierināti jautāja.
— Tev neviens neliek neko “valkāt pakaļ”. Un pamperu, kā tu izteicies, šeit nav. Visas lietas ir normālā stāvoklī, dažas ir vispār tikai divas reizes uzvilktas. Bērni ātri aug, kā pati zini.
— Labi, dod šurp. Paskatīšos. Ja kaut kas derēs, paņemšu.
Mārim nepatika tas, kā Signe ar viņu runāja. Pateicības vietā viņa it kā izdarīja viņam pakalpojumu. Bet viņas vīrs vispār neiznāca pasveicināt Māri. Viņš tā arī sēdēja istabā, kur skaļi skanēja televizors.
— Labi. Es braucu, — padīdījies pie sliekšņa un nesagaidījis ne paldies, ne pieklājīgu uzaicinājumu uz tēju, teica Māris.
— Agā. Piezvanīšu, — Signe pamāja.
— Varbūt ratiņus ienest mājā? Neaizstieps?
— Kam tie vajadzīgi? Ja būtu jauni, tad vēl… — Signe atmeta ar roku. — Atstāj. Rīt man vēl divus atvedīs, es izvēlēšos, kuri labāki, un paziņošu.
Māris pārsteigts paskatījās uz Signi.
— Ir cilvēki, kas atdod labās rokās jaunas lietas, nevis vecus krāmus. Lūk, uz tiem ir visa cerība, — paziņoja Signe un, pamājusi ar roku, aizcirta durvis Māra deguna priekšā.
— Nu, kā ir? Vai Signei ratiņi patika? — jautāja Laine, ieraugot, kādā garastāvoklī vīrs atgriezās.
— Ai, liecies mierā. Pat atcerēties negribas. Princese… Labāk būtu atdevuši cilvēkiem uz ielas, pirmajiem pretimnācējiem, nevis viņai.
— Labi, atdevām un viss.
Laulātie aizbrauca. Laiks, ko viņi gribēja tērēt kino, tika patērēts ceļā pa sastrēgumiem, un Ausma jau uztraucās, kāpēc dēla un vedeklas tik ilgi nav.
— Man jātiek mājās, brauciet ātrāk. Esmu jau pārgaidījusies, — viņa sūdzējās.
Laulātajiem nācās pēc iespējas ātrāk braukt mājās pie dēla. Tiesa, incidents ar radiem ātri aizmirsās. Laine pat nopriecājās, ka viņi tika vaļā no liekā un atbrīvoja daudz vietas.
— Es pasūtīju ratiņus. Rīt atvedīs, — viņa paziņoja vīram. — Un arī jaunas drēbītes, veco vietā.
— Agā, neilgi skapji bija tukši… — Māris nopūtās.
Kad atskanēja zvans, Laine un Māris vakariņoja.
— Alo? — Māris pārsteigts atbildēja.
— Nu, kur tu esi? Kāpēc neatbrauci? — neapmierināti jautāja Signe.
— Kāpēc man būtu jābrauc?
— Kā kāpēc? Es visu apskatījos. To, ko vajadzēja, paturēju, pārējo savāciet.
— Labi, Signe. Atbraukšu, bet ne šodien. Man darbā darbu pilnas rokas, — atbildēja Māris. Viņš pat nepajautāja par ratiņiem, cik ļoti viņam negribējās braukt pie māsīcas uz nomali, kur viņa dzīvoja.
Viņš īsi atstāstīja Lainei sarunu, un viņa paraustīja plecus:
— Savāksim, ja reiz viņiem nevajag… — viņa ieturēja pauzi un pasmaidīja. — Bet vispār, dārgais, varbūt mums pašiem mūsu lietas drīz atkal noderēs…
Māris pārsteigts paskatījās uz sievu un atplauka smaidā.
— Būšu laimīgs kļūt par tēvu otro reizi.
Viņi nolēma atlikt jautājumu ar lietām līdz brīvdienām. Laine devās uz konsultāciju un pārnesa mājās pozitīvu spriedumu: pozitīvu.
“Tagad atkal tik daudz visa kā vajadzēs…” — viņa nodomāja. Taču tā vietā Laine atrada sludinājumu par savu ratiņu pārdošanu. Laine atvēra kartīti un ieraudzīja fotogrāfijas, kas, visticamāk, bija uzņemtas Signes mājas koridorā.
— Re nu… — Laine nomurmināja, skatoties uz cenu un radinieces tālruņa numuru. Sludinājuma īpašniecei Signei bija vēl vairāki aktīvi sludinājumi. Starp tiem Laine atrada daudzas bērnu lietas, kuras viņi ar vīru bija atdevuši Signei “labās rokās”. Un, kā izrādījās, Signe nolēma “piestatīt” to, kas viņai nederēja, un vēl pie tam nopelnīt uz tā rēķina.
Laine piezvanīja vīram un lūdza tikt galā ar radinieci.
— Varbūt lai iet ieskrieties, a? Nopirksim jaunu, — Māris saskuma.
— Nu nē. Mums pašiem tas viss noderēs, — teica Laine. Vīramāte, uzzinot par notikušo, atbalstīja vedeklu.
— Pareizi, ja reiz viņiem nevajag, savāciet. Vai tiešām naudu maksāsiet par to, kas pašiem ir? — teica Ausma, sūtot dēlu pie Signes.
Laine un Māris atkal aizbrauca pie māsīcas, bet ratiņu tur vairs nebija…
Lasi vēl: Viesturs(62) atnesa trīs tulpes un šokolādes tāfelīti – vai īsts kavalieris tā darītu, sūrojās Velta
— Kur tie palika? — Māris sarauca pieri.
— Jā, es tos… draudzenei atdevu. Viņa ļoti lūdzās. Bet man re, redzi… vēl divus atveda, jauniņus… labi cilvēki atdeva, — Signe meloja neapsarkstot. Viņa nezināja, ka Māris redzēja sludinājumu.
— Ko nu… ja reiz tāda lieta, tad atdod mums vienus no šiem ratiņiem. Tev divus nevajag, bet mums ļoti drīz tādus ratiņus vajadzēs.
— Tas vēl kāpēc? — Signe brīnījās.
— Ja reiz teicu, ka vajag, tātad vajag, — Māris atbildēja — Dalies, vai arī zvani draudzenei un saki, ka es tūlīt pie viņas braukšu pēc ratiņiem.
— Tā nedara. Vispirms uzdāvināja, pēc tam atņēma… kur tava sirdsapziņa?
— Tas tev par sirdsapziņu jājautā. Tu laikam par tādu nemaz neesi dzirdējusi. Es zinu, ka mūsu lietas tu pārdevi, tā ka neattaisnojies. Re, kur tavs sludinājums. — Māris parādīja māsīcai telefona ekrānu.
— Signe, nu atdod tu viņiem tos ratiņus, pietiek skopoties. — balsi pacēla viņas vīrs. — Kam tev trīs? Tev ir tikai viens zīdainis, pārējie jau no šūpuļa izauguši.
— Tātad tu man sameloji, ka pārdevi?
— Labi, savāc, — Signe turpināja. — Es tev vispār uzreiz piedāvāju savākt, bet tu atteicies.
— Es vienkārši atliku šo jautājumu, jo es esmu strādājošs cilvēks, — Māris paskaidroja, paņemot ratiņus. Tie stāvēja māsīcas balkonā, apsegti ar pārvalku un gaidīja “pircēju”.
— Varbūt naudu iedosi? Par ratiņiem? Nu, vismaz pusi no cenas? — Signe iesāka.
Māris paskatījās uz māsīcu ar tādu skatienu, ka viņai vairs negribējās neko prasīt. Mašīnā Māri jau gaidīja sieva, un viņš tāpat bija patērējis daudz laika liekām sarunām.
— Mūsu skaistulis! — Laine nopriecājās. — Mīļākie ratiņi! Mēs tevi gandrīz pazaudējām.
Māris pasmaidīja. Viņš negribēja sarūgtināt sievu un atstāstīt viņai to, kādas pūles viņam prasīja dabūt paša lietu atpakaļ. Bet pēc šī gadījuma laulātie vairs Signei palīdzību nepiedāvāja. Viņi vienkārši nesa nevajadzīgās lietas uz labdarības fondiem, un to tālāko likteni lēma brīvprātīgie. Tā arī paši palika stiprāki un ģimenes saites ciešākas.
